Ikkatrs ir mana vaiga atspulgs.
Maharadžī
“Guru ir piemērs, kas rāda, uz ko mēs, cilvēciskas būtnes, esam spējīgi. Guru tuvumā cilvēks piedzīvo mieru, jo tas ir viņa vai viņas vibrāciju lauks. Tas rāda iespēju, iesveļ ilgas atrasties telpā, kurā uzturas guru. Kad lūkojies mierīgā ūdens spogulī, tu saskati savu atspulgu, un tieši tāpat guru atspoguļo tavu dvēseli un tās karmu. Ja tavu ceļu neaptumšo alkas, tu vari uzlūkot tītu dvēseles atspulgu.
Lasīt tālāk
“Starp putekļiem brīdis īss
tevi reiz pārbaudīs.
Pārbaudīs,
vai ir kam plīst,
tavas dvēseles debesīs…”
/M.Čaklais/
Lasīt tālāk
© copyright Solvita Bairavi(pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz www.bairavi.lv)
Spēle: Tavs jautājums-mana atbilde!/…veltījums dzeltenajām sviesta purenēm, kas tālu no cilvēka acīm slīkšņā starp pērno meldrāju tukšajām čaulām tik skaisti uz sauli un debesīm zied…/
Pavisam noteikti šeit uz zemes:
nav nejaušību,
viss ir tikai spēle,
viss ir vienlīdz nopietni un nenopietni,
viss tik bieži izrādās savādāk, nekā sākumā šķiet,
viss ir daudznozīmīgs, taču vienmēr ir primārais un tikai tad sekundārais,
viss atkarīgs no mūsu atrašanās vietas un redzējuma plašuma un dziļuma,
viss ir tāds, kāds tas ir un savādāks tas nemaz nevar būt,
viss ir viens!
Piedāvāju 54 atbilžu variantus uz Tev būtisku jautājumu-noformulē jautājumu, izvēlies kādu skaitli no „1”-„54” un atrodi atbildi. Vari izvēlēties uzreiz vairākus skaitļus gadījumam, ja pirmā atbilde prasīs papildinājumu vai skaidrojumu.
Savam un Tavam priekam-kā vienmēr domājot par Mājām-Solvita Bairavi
Lasīt tālāk
© copyright Solvita Bairavi(pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz www.bairavi.lv)
2012. gada 30.aprīlis, pirmdiena
Atveras ostas vārti-atkal kāds kuģis dodas tālumā.
Atveras mirkļa vārti-lēnām grimstu tā dziļumā…
…esības šūpulī starp dziļām un zilām debesīm un tieši tādu pat jūru-bērns.
Pavisam mazs bērns svētlaimes skavās dus savas dienas un naktis bez domām, bez vārdiem, bez naida un viltus, bez apsvērumiem un pieņēmumiem, bez pretimnākšanas vai novēršanās, bez lētuma un dārgas greznības, bez glaimiem un kaislībām, bez visa tā, ko cilvēks meklē un rod sevī(bet domādams, ka pasaulē), līdz iztukšo un pamet savā iekšējā mēslainē…
Esības šūpulī starp dziļām un zilām debesīm un tieši tādu pat jūru-bērns, mūžīgs un atkal no jauna savai mātei un tēvam dzimis šai rītā, kad naktsputni rimstas, lai ieelpot spētu tas, kam pienācis laiks būt.
Vējš nokrīt ceļos trauslās dzīvības priekšā, neredzamas rokas aiznes bērnu līdz spārniem, kas reiz pār ikvienu mūžu slīd…
Atveras ostas vārti-atkal kāds kuģis dodas tālumā.
Atveras mirkļa vārti-lēnām grimstu tā dziļumā…
Lasīt tālāk
© copyright Solvita Bairavi(pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz www.bairavi.lv)
Redzu pasauli, kas atveras mīlestībai!
Tas ir zieds, kas gulējis zem manas sirds akmeņiem…
Redzu šo ziedu, redzu šos akmeņus, ko manas rokas, kas smēlušas spēku esības mūžīgajā un tieši manai dzīvei atdzimušajā zināšanu avotā, atbīdījušas malā.
Raugos akmeņos un redzu savu dzīvi-cilvēku sejas un notikumus, kas nāk man pretī.
Klusējot piedodoši pieveru acis ikreiz, kad kāds man nāk pretī…
Lasīt tālāk
© copyright Solvita Bairavi(pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz www.bairavi.lv)
OM AIM PREMĀMŖuTĀJAI VIDMAHE
SADGURU ŠAKTJAI DĪMAHI
TANNO DŽJOTIh PRAČODAJĀT!
Meditējot uz savu iekšējo Guru, es pamodinu spēcīgu Gaismas enerģiju, kas atver un paplašina manu apziņu, lai es varētu aizvien dziļāk ietiekties savā patiesajā dabā, to iepazīt un izzināt līdz niansēm. Tas ir ceļš uz tādu Mīlestību, kas nekad nebeidzas, kas nemirstīga! Reiz izšķīdīšu Mūžīgajā Mīlestībā…
Lasīt tālāk
Pieskāriens kā esības stāsts par Tevi un pasauli šo…
Pieskāriens kā deja, kad manas rokas uz Tava ķermeņa izdejo
Tavu pagātni,
lai Tu apzinātos savu tagadni,
Tavu tagadni,
lai Tu apzinātos lietu kārtību,
Tavu rītdienu,
lai Tu apzinātos savas attiecības ar laiku.
Laiks piestāj Tavas dzīves krastā, lai vestu Tevi no zināmā uz nezināmo, no apjaustā uz neapjausto, no saprastā uz nesaprasto, no apzinātā uz neapzināto, no tumsas uz gaismu, no maldiem uz patiesību, no nāves uz nemirstību. Tu iekāp un dodies turp, kur nes Tevi jūra un vējš…
…pieveru acis un dodos turp, kur ved mani ceļš…
Sākumā ir tumsa, bet tā vairs nav tā tumsa, kad neredzēju neko. Tā ir gaisma, kurā redzams viss, kas man jāierauga, ko esmu gatava ieraudzīt.
Ceļš ir viens, jo patiesība ir viena.
Lasīt tālāk
© copyright Solvita Bairavi(pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama atsauce uz www.bairavi.lv)
Pa ceļu gāja cilvēks un labu gabaliņu aiz viņa gāja vēl kāds cilvēks.
Tas, kurš gāja AIZ, redzēja, ka zāle, kas auga ceļa malās, nokalst brīdī, kad šis pa priekšu ejošais cilvēks tai pietuvojas.
Tam, kurš gāja AIZ, zāle asociējās ar dzīvību, ko viņš nosauca par labo. Redzot kā labais iet bojā, viņš, daudz nešauboties, pieņēma lēmumu, ka pa priekšu ejošais cilvēks ir ļauns un slikts. Šīs domas par ļauno un slikto bija tik uzmācīgas, ka tās pārņēma visu šo AIZ ejošo cilvēku. Viņš pat pamanījās pieskriet tuvāk tam, kurš gāja pa priekšu, un pateikt nosodošus vārdus, jo viņam bija tik svarīgi izteikt savu sašutumu un viedokli par acīm redzamo. Pa priekšu ejošais cilvēks tikai noskatījās un, klusējot devās tālāk. Viņš pat nereaģēja brīdī, kad AIZ ejošais spļāva un meta ar akmeni.
Lasīt tālāk
Uzaicinājums ir iespēja apzināties vienīgo patiesību, kas ir
TAS, ko nekad nevarēs izsacīt,
Ko nekad nevarēs izskaidrot,
Ko nevar iemācīties un, ko nevar iemācīt-
TAS, ko tikai var apzināties šeit un tagad un
Nekad un nekur citur to nevarēs atrast-
TAS-pārāk vienkāršais un tāpēc nepamanītais,
Pārāk tuvais un tāpēc tālumā meklētais,
Tik dievišķais un tāpēc uztvertais kā pašsaprotamais.
Ja kaut uz daļu mirkļa šajā mūžīgajā bezdibenī
Ir baudīta neaprakstāmā izšķīšanas dziļā padevībā un visa pieņemšanas garša
Grimstot mūžīgajā okeānā, kuram nav krastu…
Lasīt tālāk
